Anna, 15 gadi. Brīnišķīga, jauna meitene, ar atšķīrīgu savu redzējumu uz pasauli.
Pirmajā brīdī šķiet ļoti noslēgta, nerunīga, ierāvusies sevī. Uz nometni atbraukusi kopā ar savu draudzeni un arī tikai tāpēc, ka draudzene pierunājusi.
No malas izskatās, ka ne ar vienu citu komunicēt īsti nevēlas.
Tumši mati, tumšas acis, tumšas drēbes, lieli auskari, citas meitenes jau viņu nodēvē par “EMO”... Vecāku anketā vienīgais teikums “Mēdz uznākt depresīvi stāvokļi...”
Dienu laikā uzzinām, ka Annai jau savā vecumā lieto spēcīgus antidepresantus. Skolā viņu neviens nesaprot, mājās arī nē. Viņa jūtas atšķirīga, bet uz āru cenšās parādīt, ka viņai ir vienalga ko pārējie par viņu domā.
Visur piedalās, visur iesaistās, bet uz komunikāciju ar citiem neiziet. Tikai skolotājiem un vadītājiem.
Noslēguma aplis. Katrai ir dota iespēja kaut ko pateikt. Pienāk Annas kārta, viņa padod tālāk un saka: “Es runāšu pēdējā!”.
...Un tad vēlreiz tiek dots vārds Annai. Tik sirsnīgi un patiesi vārdi sen nebija dzirdēti. Pateicība ar asarām acīs, kas saraudināja arī mūs, ka ir ļauts būt viņai pašai, ka nav mēģināts viņu pārtaisīt, ka ir viņa uzklausīta, ka viņai ir bijusi iespēja jautāt. Neskatoties uz to, ka lielajā meiteņu kompānijā ir bijušas arī “aiz muguras” runas un Annas aprunāšana no citām dalībniecēm, Anna ir stāvējusi tam pāri un noslēguma aplī, ar asarām acīs, tikai noteica: “Es zinu, ka Jūs mani aprunājāt. Zinu pat, kuras tās bija. Bet, man ir vienalga! Lai Jums veicās!”
Tas viedums un gudrība, kas nāk no viņas ir kaut kas apbrīnojams. Es skatos uz šo foršo meiteni un redzu, ka man pretī stāv tik gudra un vieda Dvēsele.. tikai nesaprasta, neatbalstīta... Un tie antidepresanti?!?!?!
Bail iedomāties cik daudz ir šo Dvēseļu, kuras nesaprastas lieto antidepresantus...
Ļoti ceru, ka mēs ar Tevi tiksimies vēl! Tu esi super brīnišķīga! :)
Комментарии