Laura, 14 gadi!
Stāstiņš, kurš vēlreiz liek paskatīties un aizdomāties cik dažādi bērni pie mums brauc un ar cik ļoti dažādām situācijām mums ir jātiek galā!
Laura - kautrīga, nerunīga, vienkārša meitene ar brillītēm. Uz komunikāciju neiziet pat ar vadītajiem. Uz nometni piespiedusi braukt mamma.
Par cik bērni dzīvojās istabiņās pa 10, tad viens par otru dzird, redz un uzzina vairāk nekā mēs - vadītāji. No citiem bērniem dzirdam, ka Laurai ir dīvaina klade, kuru viņa tur zem spilvena, un kur pieraksta un zīmē savas vīzijas. Dienām ejot, iegūstam uzticību un viņa parāda dažus zīmējumus - nenormāli bailīgi tēli - ļoti, ļoti nepatīkami!
Dienas iet, aktivitātes arī. Programmā pienāk sava kroņu taisīšanas nodarbība, tā sastāvēja no 2 daļām. 1. daļa - meditācija, kurā meitenēm bija jāiedomājas sevi kā princeses, jāierauga galvā savs kronis. Pēc tam, uz lapām tas vizuāli arī jāuzzīmē.
2. daļa - praktiskā kroņu darināšana, no stieplītēm un pērlītēm, vadoties pēc zīmējuma.
1.daļā, Laura meditācijas laikā sēdēja ļoti nervozi. Tad uzzīmēja ļoti dīvainu tēlu...
2.daļā, Laura veidoja savu “kroni”, bet gala variantā, kronis izskatījās pēc vikingu cepures, ar ragiem un visādiem vadiņiem… Kad jautājām vai Laura ņems savu "kroni" uz mājām, jo bija to atstājusi nodarbības vietā, viņa atbildēja, ka "nē", jo viņai ir bail!
Viens vakars, visi sēž aplī un pļāpā par visu ko. Kā jau nometnēs, sākas arī spoku stāstiņu stāstīšana. Pēkšņi izdziest gaisma un sākas maza pabiedēšana, bērni paši sevi sakurina ar šo biedēšanu. Pēc dažām minūtēm Laura saķer galvu, sāk tā kā sāpēs kliegt un aizskrien uz savu istabiņu. Pirmajā brīdī likās, ka viņa ir tikai sabijusies… Pēc laika atskrien bērni un saka, ka Laurai ir slikti. Mēs uzejam augšā un redzam, ka viņa gultā sarāvusies raud. Un tad sākas dialogs:
Mēs: Laura, kas Tev kaiš? Tu slikti jūties? Kas noticis?
L: Viņš…
Mēs: Kāds viņš? Kas ir viņš?
L: Viņš atkal runā…
Mēs: Kas runā? Kur runā? Kāds viņš?
Laura saķer galvu: Viņš atkal runā…
Mēs: Kur?
L: Manā galvā, es viņu dzirdu! Es dzirdu balsis savā galvā. Viņš, viņš atkal runā… Man bail…
Mēs: Laura, viss ir kārtībā, nebaidies. Pastāsti kāds viņš izskatās!
L: Es viņu esmu uzzīmējusi savā kladē…
Mēs: Parādi!
Laura atšķir lapu un parāda, briesmīgu, bailīgu, nepatīkamu tēlu… Tajā brīdī arī mums pārskrien nepatīkami šermuļi un ir jādomā kā bērnam palīdzēt.
Jautājām, vai mamma zina par šīm balsīm, Laura atbildēja, ka mamma domājot, ka viņai ir šizofrēnija, tādēļ ved bērnu pie attiecīgajiem speciālistiem un dod kaut kādus medikamentus.
Arī pašai Laurai ir iegalvots, ka viņai ir šizofrēnija…
Un arī šeit, zinu, ka ir cilvēki, kas uzreiz saprot, kas Laurai patiesībā ir.
Kopīgi tikām galā un atrisinājām situāciju iekš nometnes, taču mājās diez vai situācija ir atrisinājusies...
P.S. Un, protams, vecāku anketā nekas par šizofrēniju nebija minēts...
Comments