Bērni ir dažādi. Ir aktīvāki, ir mierīgāki, draudzīgāki - kautrīgāki, sportiskāki un slinkāki, atvērtāki visam, vai ar lielām iekšējām “bremzēm”, utt.
Bet, ir veseli bērniņi un, diemžēl, ir bērni ar diagnozēm...
Protams, šobrīd sabiedrībā daudz tiek runāts par to, ka visi bērni ir bērni, ka “svešu bērnu nav”, visiem ir vienādas tiesības uz laimīgu dzīvi. Jā, es tam pilnībā piekrītu, bet tomēr, bērniņi, kuriem ir kāda diagnoze, viņi ir īpašāki un viņiem ir vajadzīga cita pieeja, cita darbošanās.
Ar vien biežāk savās nometnēs saskaramies tieši ar šiem bērniem.
Kad bērna vecāks aizpilda pieteikuma formu uz nometni, viņš saņem atpakaļ nometnes līgumu un anketu. Nosacījums ir, ka viņiem šie dokumenti ir jāaizpilda un jāatsūta mums atpakaļ. Anketā tiek prasīti vispārēji dati, par ēšanas paradumiem, par rakstura iezīmēm, par iepriekšējo nometņu pieredzi, par slimībām un alerģijām. Un, lūk, šī pēdējā aile visbiežāk paliek tukša, norādot, ka bērns ir vesels un problēmu nav. Arī ārsta zīmēs ir teikums “praktiski vesels un drīkst apmeklēt nometni”! Viss forši, pirms nometnes sākuma, es izpētu anketas, visi bērni veseli, nav par ko satraukties. :)
… Un tad sākas nometne… iet aktivitātes, iet brīvais laiks, iet ēdienreizes, iet dienas… Es vēroju visus bērnus un saprotu, ka viens pilnīgi noteikti ir īpašs. Es vēroju viņa izdarības, runas veidu, komunikāciju ar citiem bērniem un saprotu, ka šim bērniņam diemžēl ir kāda diagnoze… bet, vecāki to ir noklusējuši, vai pat apzināti slēpuši. Un tas ir skumji, jo es uz šīm nometnes dienām uzņemos atbildību par katru bērnu, bet no manis tiek noslēpta tik svarīga informācija.
Es saprotu vecākus, viņi noteikti negrib, lai viņu bērnam kaut kas tiktu liegts, viņi grib, lai bērns iegūst visu to pašu, ko citi. Bet, viņi neaizdomājas par to, ka atbildību tajā brīdī viņi “pārmet” uz mani. Bet, kā es varu rīkoties vai reaģēt dažādās situācijās, ja no manis tiek slēpta tik svarīga informācija?!
Vai vecāki baidās, ja anketas “veselības ailē” būs ierakstījuši “autisms” (vai citas diagnozes), mēs bērnu nometnē neuzņemsim? Es domāju, ka - Jā! Jo visdrīzāk tā arī būs. Un te neiet runa par to, ka es nevēlos strādāt ar tiem bērniņiem, vai, ka es šķiroju. Es vienkārši negribu uzņemties to atbildību - man ir bail, jo tomēr ar tiem bērniņiem ir jābūt citai pieejai. Es zinu kādas ir manas nometnes, kādas ir programmas un kādi bērni pie manis brauc, un, es zinu, ka šīs nometnes nebūs piemērotas viņiem…
Un tas nav tikai viens gadījums, tas jau sāk kļūt regulāri.
Vecāki, būsim atbildīgi un es ticu, ka atradīsies superīgas nometnes arī šiem bērniem! :)
留言